Salacgrīvas bibliotēku nule kā sasniegusi grāmata “Gaismas pils Salacas krastos”, kas stāsta par grāmatu krātuvēm piejūrā turpat simts gadu garumā. Te bibliotēkas mūžs mērāms jau 122 gadu garumā, un tā turpina uzturēt vietējos vilkmi pēc drukātā vārda vērtībām, pulcina pilsētas un apkaimes iedzīvotājus uz dažnedažādiem kultūras pasākumiem, goda vietā liekot Grāmatu. Kultūrvēsture un novadpētniecība arī mūsdienās ir Salacgrīvas bibliotekāru uzmanības lokā.
Pētot mūspuses kultūrvēsturi, ar interesi izlasīju avīzē “Latvija” 1930. gadā publicēto B. Asmens iespaidu kolāžu “Viena diena Salacgrīvā”. Autora redzējums arī mums ļauj palūkoties uz pilsētu pie jūras un Salacas krastos pirms 94 gadiem.
“Nekur saule norietot nedod tik skaistu atspīdumu, kā Salacas upes grīvas dzelmē, no šāda Salacgrīvas pilsētiņas nama otrā stāva loga raugoties jūrā, kur tālu apvāršņa malā nozūd ugunīgā ripa. Paraugāties tikai tad uz leju un jūs redzēsat brīnumus upes dziļumos, liekas, ka jūra spēj tur atspoguļoties un līdz ar to varenā, lai arī rietošā saule. Jā, jūras un pasaules milzeņi dara skaistu Salacgrīvu, kur beidz tecēt zušu, nēģu un lašu bagātā upe.
Salacgrīva nav liela pilsēta, tikai drusku pāri par tūkstoti sniedzas viņas iedzīvotāju skaits, bet še dzīvo patīkami, dziļi simpātiski ļaudis, kuri var lepoties, ka viņu starpā mājo miers un saticība. Uz jautājumu, cik domnieku pilsētas domē, pilsētas valdes sekretārs man atbildēja: “12”. “Pie kādām partijām jeb politiskām grupām tie pieder?” “Visi bezpartejiski, visi vienbalsīgi”, atbildēja vienmēr smaidošais un laipnais A. Tamisars.
Pilsētas galva, aptiekas īpašnieks J. Liepiņš personīgi izvadā pilsētas apmeklētājus un izrāda viesiem visas interesantās vietas, neliegdams paskaidrojumus. Neaizskarot sāpīgos ostas, tilta un noliktavu – šķūņu jautājumus, pilsētas galva iepazīstina mūs ar pilsētas archīvu, kas raksturo Salacgrīvas pagātni un tagadni. Viņš aizved mūs arī uz pilskalnu un kapiem. Kņaza Gurko kapenēs mēs redzam postu, kas kara un revolūcijas laikos. Kāds sievietes galvas kauss kaut kur blakus atvērtam zārkam mētādamies rāda, kā aiziet pasaules godība, kā augsti dzimušai gaišībai pēc nāves ne vienmēr mierīga dusēšana. Vietējās pareizticīgo draudzes pienākums gan būtu rūpēties par savu ticības brāļu kapu uzkopšanu.
Salacgrīviešu viesmīlībai nav robežu. Ar pusdienām mūs pacienā pilsētas valdes priekšsēdētājs Rob. Bērziņš savā grāmatām bagātā dzīvoklī, kur rosīgas saimnieces rokas pasniedz pašu ražoto. Pilsētas galva pacienā ar pusdienām Biedrības namā. Pēc tam brauciens jūrā, ostas apskatīšana. Bet naktī, drīzi pēc pusnakts, humora pilni salacgrīvieši mūs pavada uz autobusu, ar kuru, līdzņemot vislabākos iespaidus, dodamies atpakaļ uz Rīgu, lai pastāstītu arī citiem par pilsētiņu Vidzemes jūrmalā, kur pa vasaru uzturas abgabaltiesas darbinieki Daukša, Leitans, Konradi u.c. Te mierā dzīvo arī ģenerāļi Kalniņš un Simanovičs. Bet pāri par visu savu svētību novēl mācītājs Celmiņš, ministru prezidenta brālis.”
Grāmatas “Gaismas pils Salacas krastos”, ko izdevusi biedrība “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”” ar Limbažu novada pašvaldības un mūspuses tālbraucēju kapteiņu finansiālu atbalstu, atvēršanas svētki paredzēti pirms Ziemassvētkiem, pulcējot dažādu gadu bibliotekārus un visu paaudžu lasītājus.
Gints ŠĪMANIS
Comments